Šis psalms ir paredzēts lasīšanai dievkalpojumā 22. marta svētdienai – Ciešanu laika ceturtai svētdienai – Laetare. Laetare nozīmē “priecāties”, šī svētdiena ir ieguvusi savu nosaukumu no dievkalpojuma ievadvārdiem, kas atrodami pravieša Jesajas grāmatas 66. nodaļā: “Priecājieties par Jeruzālemi un gavilējiet par to, līksmojiet varen par to
visi, kas bijāt noskumuši…” Izrādās arī šajā klusajā tiekam aicināti uz prieku, uz līksmību. Taču, kas gan būtu ko svinēt ciešanu laikā? Par ko priecāties? Vai situācijā, kur pieņemas spēkā apkārtklejojošs vīruss, un daudzas vietas pilsētā izskatās biedējoši tukšas ir par ko priecāties? Prātā nāk kāda mūka vārdi, kuram bija jautāts, vai klostera dzīve esot atrisinājusi visas viņa problēmas. Viņš padomājis atbildēja, ka noteikti nē, taču tā esot parādījusi, ka no ikvienas dzīves situācijas var lūgt un slavēt Dievu. - Slavēt Dievu no prieka, slavēt Dievu no bēdām, esot pie leknām ganībām un arī nāves ielejā, slimībā un veselībā, darbā un mājās, esot vienam un esot kopā. Kā 23. psalma lūdzējs - apzinoties, ka Dieva klātbūtne ir visā piedzīvotajā.

Mani ļoti uzrunāja latviešu teologa, luterāņu mācītāja Paula Žibeika (1910-2006) 23. psalma interpretācija, ko viņš sarakstījis 1976. gadā, kad teoloģijai un baznīcai nebūt nebija tās vieglākās dienas Latvijā:
“Kāds aplaimojums un prieks, kad drīkst būt Dieva viesis. Tādu jūtu pārdzīvojumā domas tiecas atpakaļ pie visām tām svētku stundām, kuras lūdzējs jau ir varējis pavadīt dievnamā. Cik bieži Dievs jau viņam galdu klājis un viņu pagodinājis kā laipnais namatēvs! Vai tad īstenībā viņš visu savu mūžu nav bijis sava Dieva viesis, vai no Dieva rokām nav saņēmis bagātīgu svētību un svētku prieku? Pat viņa ienaidnieki, kas ar nepatiku un skaudību to redz nevar sarūgtināt viņa prieku par Dieva laipnību un svēto tuvumu. Prieks par Dievu pārvar visus sarūgtinājumus, kas radušies cilvēku savstarpējās attiecībās un pretišķībās. Tikai vienu vēl nepārvar – ienaidnieks viņam paliek vēl ienaidnieks, tas ir viņa svētbijības ierobežojums, kas vēl nesniedzas līdz Jaunās derības maksimai: Mīliet savus ienaidniekus (Mat. 5:44). Dieva svētības pilnība un bagātīgā gaisma, ko psalma dzejnieks redz atspīdam par visu savu dzīvi, liek viņas priecīgi izsaukties: Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu.” Šajā laikā, kad nevaram tikties dievkalpojumā, varbūt vēl vairāk tomēr varam apzināties, ka drīkstam būt Dieva viesi ne tikai dievnamā, bet ikvienā dzīves solī.

Dievs, esi slavēts par visu, ko piedzīvojam! Esi klāt tiem, kas cieš šajā laikā! Esi ar mums šodien un rīt. Esi mūsos un dari mūs žēlsirdīgus, ka varam būt Tavas rokas šajā pasaulē.

Jūsu Dace
RED mācītāja