No mūsu draudzes locekles, dzejnieces Astrīdes Ivaskas atvadoties,

2015. gada 2. aprīlī, Rīgas Latviešu Biedrības namā.

Vārdi mani mīļie veļi,
jāstaigā mums tāli ceļi,
līdz mēs mājas atrodam.
(Dzeja trimdā iz Dzeja un atdzeja 49 lpp.)
 
Nu šie tāli ceļi nostaigāti un īstās Tēva mājas atrastas. Ar dzejām un dziesmām no Astrīdes atvadījušies esam, darīsim to arī ar Dievvārdiem!
Jūsu sirdis lai nebīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. (Jāņa ev. 14)
To arī dzīvē Astrīde piedzīvoja, par cik vairāk viņa to mūžībā pieredzēs.
Cik gan bēgļu mājokļos viņa, māte un brālis Juris nav dzīvojuši? Cik mājokļos ar laulāto draugu Ivaru, dzīvē no Latvijas līdz Igaunijai, Latvijai, Vācijā, Amerikas savienotās valstīs, Īrijā, Somija, nemaz neminot un nepieskaitot ceļojumu zemes.
Vārdi, veļi viegli no mutes veļas, bet atvadīties nekad nenākas viegli! Šodien atvadas vārdi ir veļi, ir galīgi! Tiem uzspiests mūžības zīmogs, kā vāks šim šķirstam, kurā vairs tikai aizgājējas laicīgā čaula, ko pelnotu zemes klēpī guldīsim. Dieva bieži piesauktais prāts ir noticis – un – šoreiz tas sāp!
Laicīgais ir pagājis, garīgais ir mūžīgs un mums paliekošs!
Ja tas tā nebūtu, vai Es jums būtu teicis: Es aizeju jums vietu sataisīt? Un kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur esmu Es, būtu arī jūs! Un kur es aizeju, to ceļu jūs zināt. (Jāņa ev. 14)
Bieži vien mēs, līdzīgi Tomam, mūsu dvīņu brālim, mums nolikto ceļu nezinām, nepieņemam. Tā ne Astrīde! Viņa pieņēma visus izaicinājumus, neievērojot nez grūtības nez visas it kā uzspiestās piederības, nez padomu uzspiesto klaidu, nez plašās pasaules pilsonību - sirdī un domās paliekot Tēvzemei uzticīga, kā viņas ģimenē pieņemts un dzīvots, nu pēc gaŗā tāla ceļa, Latvijā atgriežoties.
Un es uzdrošinos teikt, ka viņa Tomam droši būtu varējusi, mums visiem ejamo ceļu parādīt, sekot tam, kura krusta nāvi mēs rīt, Lielajā Piektdienā, pieminēsim, jau zinot ceļu pāri kaunu stabam, līdz Lieldienas rīta gaismai. Bet…
Šodien citādi redzam rietu,
citāds ir mākoņu krokojums.
Mūžība maina savu vietu
un uz brīdi nāk sērst pie mums.
(Dzejniekam aizejot, iz Dzeja un atdzeja 341 lpp.)
Āmen!
 
Prāvests Klāvs Bērziņš